Mirklis

Mirklis
Tik vien,
tik vien mirkli vajadzēja
Un lielā pēda samina sarkano mīlas puķi
tad arī zilo cerību puķi tā nesaudzēja
Tās abas salauztas zemē palika
vēl domu ķēdēs iekaltas, zemei piekaltas
tām bija tik vien kā sava domu telpa klusa
un dubļu garša-tik vien.
Sekundes ritēja,
trīcēja elpa kā grēksūdzes būdiņā
kur ikviens vārds likās esam grēks.

Noplaiksnīja zibens šautra
un tās zināja-
kaut kur tuvu vai tālu-īsti nebija ne jausmas, nedz arī jēgas,
kāds grēcinieks saņēma sodu.

/A.Fārenhorste/

Visu dienu līst

Kamēr zemi veldzē debess aukstās lietus lāses, es vāļājos pa gultu ar Twilight sērijas grāmatām un filmām. Jāveldzē kā lietum zeme, tā šim stāstam manas ilgas pēc romantiskas mīlas.
Šeit tā ir tik neiespējama un sāpīga, bet tomēr īsta-
pāri visām robežām pat bez seksa, bez kā laikam mūsdienās retais atļaujas filmu taisīt.
Negribu šodien neko pasākt. Būšu zivtiņa un palikšu zem segas, tur vismaz ir silti.

P.S. 
Mani šajā stāstā aizrauj burvīgie dialogi, Edvarta mīlestība tik meistarīgi ietērpta vārdos.
"And so the lion fell in love with the lamb..."
"What a stuid lamb,"
"What a sick, masochistic lion."
/A.F./

One by one

I've seen love die way too may times

When it deserved to be alive.

/Paramore-Emergency/

Fire in my eyes

Steidzies krist, steidzies nirt!

Kā grāmatā lielā, stāstā cēlā-

Skaistiem vārdiem izrotāt

To karsto dvesmu manās krūtīs,

Ko tieši rokās sniedzu!

Smeldz acis šīs kvēles-

Kas plosa tik debišķīgi,

Un vairs ne tikai krūtis,

Deg man dvēsle ar'

Tik šādi elles saldās mokas just

Simtiem gadu vēl uz priekšu,

Lai pasakas par mūsu mīlu reiz top!

/A.F./

Look at the stars

Would you count the stars for me,

Without even a thought

Would I do the same?

/A.F/

Sekss ir kā gaiss.

Šķiet, ka tas nav nekas liels,

Līdz brīdim, kad jāiztiek bez tā.

P.S. Izlasīju kādā žurnālā.

/A.F./

Luksofora viļņi

Un tā es stāvu un gaidu luksofora zaļo gaismu centra cilvēku pārpildītākajā vietā iepretim Origo.

Iedegas zaļā gaisma, skan skaļie pīkstieni un cilvēki traucas pāri ielai kā sadeguši...

Dažs labs pat iespēja to izdarīt, kad sarkanā gaisma rādīja pēdējās sekundes sava laika.

Tajā brīdī jutos kā jūrā, patiesi-

Es stāvu līdz viduklim ūdenī un jūtu kā milzīgie viļņi skalojas ap manu ķermeni, cītīgi mēģinot mani nogāzt.

Un tā es stāvu vienu otru sekundes desmitdaļu, liekas uz brīdi viss sastingst.

Tas līdzīgi kā klusums pirms vētras, kas īstenībā ir vētras epicentrs.

Un tad-

Es ļaujos straumei un dodos pāri ielai iekams mans zaļais draugs nav pārstājis strādāt.

/A.Fārenhorste/