Iedegas zaļā gaisma, skan skaļie pīkstieni un cilvēki traucas pāri ielai kā sadeguši...
Dažs labs pat iespēja to izdarīt, kad sarkanā gaisma rādīja pēdējās sekundes sava laika.
Tajā brīdī jutos kā jūrā, patiesi-
Es stāvu līdz viduklim ūdenī un jūtu kā milzīgie viļņi skalojas ap manu ķermeni, cītīgi mēģinot mani nogāzt.
Un tā es stāvu vienu otru sekundes desmitdaļu, liekas uz brīdi viss sastingst.
Tas līdzīgi kā klusums pirms vētras, kas īstenībā ir vētras epicentrs.
Un tad-
Es ļaujos straumei un dodos pāri ielai iekams mans zaļais draugs nav pārstājis strādāt.
/A.Fārenhorste/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru